Daži jautājumi ar vienu atbildi

Kas komēdijai kalpo kā pauze starp jaunu smieklu šalti, drāmai vai traģēdijai kļūst kritiski. Izmantojot jaunajai izrādei Jūlija Vanaga 1955.gada dramatizējumu, kurā it veiksmīgi savīti noveļu Salna pavasarī, Laimes klēpī, Raudupiete personas un sižeta līnijas, Bartkevičs, jācer, tikai teātra mākslinieciskā vadītāja sūrās darba devēja nastas vadīts, atstājis divreiz vairāk personu, nekā tas skatuvei nepieciešams. Bet personas, kas pirms pusgadsimta ekrānā simbolizēja apspiestās zemniecības skaitlisko pārākumu, nu dod ziņu par režisora inscenētāja prasmi, jo vismaz astoņiem aktieriem šai izrādē nav cita uzdevuma kā pāris nenozīmīgu repliku un statistu loma, turklāt uz skatuves. Tak, kā zināms, Latvijas teātrī inscenējums un masu ainas kā klupšanas akmens ir ikdienas parādība rūdītu režisoru izrādēs, tālab to kā lielu grēku pierakstīt Jurim Bartkevičam - aktierim, kuram šī ir piektā režijas izrāde,- ir neauglīgi. Protams, tas mazina izrādes māksliniecisko vērtību to acīs, kuri nāktu te pēc mūsdienīga teātra vai vismaz pēc mūsdienīga Blaumaņa. Starp citu, savādi, bet šoreiz savas estētikas dēļ (arī reālistisko XIXgs. Latvijas lauku apģērbu dēļ) izrāde īsti nesniedz atbildi pat uz to, kas tad Blaumanī mūsdienīgs, proti, kas tajā tāds, lai to šodien iestudētu. Skolas gadu atbildi piemeklēt nav grūti - cilvēks top kārdināts ar naudu un varu un ir savas kaislības vergs, jo «sirdi palaikam grūti apmierināt ar paša prātu...» Nekas no daudzām Blaumaņa darbos vien izlasāmām atziņām nav mainījies. Tomēr jaunā izrāde, kaut arī izteiksmīgā lakoniskā skatuves telpa - Vara Siliņa iekārtotās zvaigznes veida paceļamas koka laipas - vedina domāt par simbolisku vispārinājumu, paliek no šodienas laika un telpas atšķelta epizode par kādu dzimtu kaut kur Daugavas krastā. Savukārt, ja pagaidām kritiski vērtējamo izrādes stilistiku vienkārši ņem un nevērtē, tad izrāde piedāvā arī ko tādu, kā dēļ vien ir vērts, ka tā tapusi. Līdzās profesionāli korektam, dzīvam darbam I.Caunei Lienas, I.Jurjānei Ilzes, G.Borgam (pārskatāma laika perioda labākais aktiera darbs) Ješkas, J.Lagzdiņam Mālnieka, M.Lūsim Andra un Ģ.Lukevicam Jāņa lomā (pārprotama ir A.Kareles uzsvērtā vecuma uzspēle Andra mātes lomā) ir galvenā caurviju loma - Madara (novelēs Liena, Ieva, Raudupiete), ko ar traģiskas aktrises spēku un vērienu, kaislību un sievišķīgu gudrību visu trīs cēlienu garumā nospēlē Inese Kučinska. Loma, kas ir skopa vārdos, bet kurā ir trīs konkrēti attiecību/notikumu nogriežņi - katram cēlienam sākoties ar jaunu izejas punktu un beidzoties ar savu kulmināciju - jāvārdu Mālniekam, Matīsiņa un visbeidzot pašas nāvi. Viņus vieno kāda dīvaina, bet zīmīga ārēja detaļa - Madaras paīsie, cirtainie, ugunīgie mati (starp citu, vienīgā mūsdienīgā), nu, un arī Dārziņa Melanholiskais valsis, jo tieši tas Madarai skan ausīs, kad tā atkal un atkal tiecas pēc Andra, ar sesto prātu saprotot, ko viņa dara un ka var sadegt. Un izrāde ir par sievieti, kas, gribēdama apmānīt likteni - iegūt Mālnieka bagātību pārtikušai dzīvei kopā ar Andru, tiek pārmācīta un nonāk sava likteņa - sava Andra gūstā, sekojot viņam līdz nāvei, bet negūstot. Liktenīgai kaislībai tiek upurēta ne tikai pašcieņa, bet arī bērns, proti, cilvēcība. Vēl drusku Andra lomas tēlotājam M.Lūsim pieredzes vai režisoram viltības, un Madaras pēdējā tikšanās ar Andru pavērstos Mēdejas-Jāsona traģēdijas dziļumā, jo Madaras melnā kaislība nevar nesekot Andram un Lienai pat pēc Madaras nāves, tādējādi turpinot postīt Andra dzīvi. Nekādu speciālu paņēmienu, kas Ineses Kučinskas darbu padarītu par ārpuskārtas brīnumu, it kā nav - psiholoģiski tik pārliecinošais tēls veidots, talantīgai aktrisei atrodot savai varonei tekstā neuzrakstīto. Madaras dzīve nepārtraukti ir lēmuma pieņemšana, ko diktē te racionāli apsvērumi, te jūtas, tikai nelaimīgie trīs gājieni uz priekšu, ko saplāno šīs Madaras dzelžainā loģika, nesaskan ar apkārtējo dzīves kārtību un principiem. Liktenīgās pretrunas saskatot, Madarai allaž ļauts apstāties, aktrisei it kā analizējot sava tēla rīcību, bet valsis skan, un Madara aizvirpuļo tālāk. Savukārt tēla egocentrisms, kad viss apkārt notiekošais gadiem tiek reducēts uz vienu - uz attiecībām ar Andru, ļauj aktrisei spēlēt tā, ka attiecības ar skatuves partneriem, kas abpusēji ne viscaur izaug līdz Madaras pārdzīvojuma spēkam, nav izšķirošas Madaras lomai. Viss apkārtējais viņu skar tikai daļēji - ir Mālnieka vecums, ir Lienas izaugšana no skuķa par jaunu sievieti, ir Ilzes un Jāņa «laime pirtiņā», ir Matīsiņš - dominē viņa pati un viņas jūtas. Tālab rezumējot - Liepājas Salna pavasarī ir izrāde ne par dažādiem mīlestības modeļiem, ko režisors pats it kā piedāvā, ļaujot uz skatuves uznākt tik daudz tēliem, bet par vienu - postošo Madaras mīlestību. Un, ja aktrisei spēka gados tiek dota iespēja nospēlēt ko tādu un izdarīt to tik labi, eksperiments ar skatītāju iecietību pret statisku inscenējumu tomēr pilnībā ir attaisnojies.